Abisko

• 2 min read

Līdz Abisko ir vairāk kā 400 km brauciens ar auto. ceļā paiet vismaz 5 stundas. Kirunā vēl nopērku apelsīnu marmelādi un kafijas pienu, kas būs mana rīta rituāla sastāvdaļa visa ceļojuma laikā. Kiruna dvesmo pēc Arktikas – viss ir gaišs, sniegots un pārredzams. Gandrīz pilsētā atrodas arī lielākās dzelzsrūdas raktuves pasaulē, to mērogi radījuši nepieciešamību pārcelt pilsētu tālāk to industrijas, kas pakāpeniski notiek jau kopš divtūkstošo gadu sākuma. Ilgi nekavējamies, jo Santai vēl jātiek vakarā atpakaļ pie Torvi un Tronda, kas atstāti sargāt mūsu Kvikkjokas mitekli. Ceļa ainavas no Kirunas jau kļūst ievelkošas – klajumi, aizsalušas ūdenstilpnes un klusējoši kalni pie horizonta. Esam Abisko, kalnu stacijas stāvvietā čalo bariņi vācu un franču jauniešu, kas atgriezušies no pusdienas pastaigām. Krāmēju ragavās mantas un cenšos to darīt ne ātri, ne lēni, kautkādā savā nolemtības ritmā. Es zinu, ka viss "pāries" līdz ar enkura izraušanu no sniega un tā arī ir.

Temperatūra ir ap nulli, sniegs ir smags, bet kamēr turamies uz trases, braukt ir viegli. Suņi beidzot ir tikuši pie skriešanas, pārbraucieni tos bija krietni nobesījuši un tagad var izlikt ārā sakrāto nīgrumu – zvēri velk ar lielu centību. Mans plāns šodienai ir minimāls - tikt līdz padsmit kilometrus attālajai STF kabīnei, kur domāju nonakšņot un piekārtoties jaunajiem apstākļiem. No tā tad arī izrietēs mani turpmākie lēmumi un plāni. Ceļš ir jauks, pamazām piešaujos arī lasīt karti, sniegamoču trases ir daudz un svarīgi ir laicīgi trāpīt pareizajos pagriezienos – tas jāsaprot ne tikai man, bet arī Tomi, kurš izvēlas ceļus pa savam, neatkarīgi no dotajām komandām. Sāk celties vējš un es atceros laika ziņu prognozi ar mākonīti un vējiņu, bet man nav īsti nojausmas, ko tas nozīmē. To es visai drīz saprotu, kad purga pieņem vētras spēku un Tomi atsakās iet tai pretī un pārliecinoši griežas atpakaļ. Tam piekrītu arī es, bet kur, uz kurieni tad? Lēnām tiekam līdz sāmu būdām, kuras ir aizslēgtas, bet kalpo par nelielu aizvēju.

Es pat nezinu, cik ilgi es tur dīdījos, ar vienu jautājumu galvā - cik ilgi šis būs un kādus apmērus tas var sasniegt. Sākoties tumsai saprotu, ka jānakšņo turpat. Tālākais ir diezgan pārtrauktu apziņu, es īsti neatceros, kā es uzcēlu telti, es atceros, ka es nekādi nevarēju piedarbināt plītiņu, pat diezgan prasmīgi izveidotā vēja aizsegā, tāpat visu pūta pa gaisu un arī sērkoku piešķilšana bija nebeidzama pacietības pārbaude. Galvā visulaiku klauvē domas – "viss ir slikti!", bet tajā pat brīdī šis prāta stāvoklis tiek nodzēsts, jo ar tādu attieksmi nav iespējams virzīt lietas uz labu. Aizsūtu Garminā Santai savu atrašanās vietu, bez piezīmēm, kas varētu radīt stresu, un dodos pie miera.

← Kvikkjokk. Prologs.
Jaunā īstenība →
You've successfully subscribed to holymotors.camp
Welcome! You are now a holymotors.camp subscriber.
Welcome back! You've successfully signed in.
Success! You are now a paying member and have access to all content.
Success! Your billing info is updated.
Billing info update failed.