Gaisma

• 3 min read

Kad pamostos, apkārt jau ir sākusies rosība, kaut joprojām ir visai agrs. Jaunieši jau pošas projām, viņi dodas pretējā virzienā, savukārt nometnes saimniece jau paguvusi uzkāpt uz slēpēm un vizinās apkārt šurpu turpu pa noemtnes teritoriju. Elizabetei varētu būt pāri septiņdesmit, bet pēc uzvedības – ap septiņpadsmit. Viņa ir ļoti ieinteresēta par to, kas notiek apkārt, par suņiem, par itin visu. "Cik jauks rīts! Es tikko noklausījjos Vāgnera (neatceros skaņdarbu) un tas bija tik skaisti! Vējš tagad ir no turienes, bet prognoze saka, ka drīz iegriezīsies no (citurienes). Vai es varu nofotografēt suņus?". Es turpinu vākt kopā mantas un tas nesokas ātri, jo Elizebete tepat vien ir un mums abiem ir ko teikt – replikas bieži ir savstarpēji nesaistītas un tas starp mums rada brīvu virmojumu. Elizabete ir tā, kura mani iedrošina, ka šodienas maršrutā kritums nav nekas traks. Kad iebilstu par stāvumu, viņa saka: "Bet tas ir ļoti īss!" Nu nē, tas mani nenomierina, plānoju tomēr apkārtceļu pa sniegamoču trasi, kas piepluso vismaz piecus kilometrus, bet ir lielāka iespēja nenolauzt kaklu. Es nezinu, kur nākamnakt nakšņošu un cik tālu es tikšu, arī šīs domas paužu skaļi locīdams telti. "Tas taču ir vislabākais – to nezināt", tā atkal Elizabete, un ir pacilājoši dzirdēt to no garu mūžu nodzīvojuša cilvēka, kurš spēj priecāties par katru šībrīža sekundi. Mēs laikam paspējam atvadīties vismaz reizes trīs, kad beidzot izbraucu no Kaitmjaure. Mana uzmanība vēl ir izkaisīta, nespēju nokoncentrēties un mazā nobraucienā uzreiz pēc nometnes uztriecos ar slēpi uz ragavām. Nošķendējos, tas slēpei protams nepalīdz, toties uzmanība un fokuss atkal ir līmenī. Slēpes galam ir nedaudz atšķēlies līmējums, braukšanai netraucē, bet pastiprināti jāsargās neuztriekt to vēlreiz, tad gan būs cauri.

Sals kopā ar mitrumu un vēju ir izveidojis asu ledus kārtu gan uz trases, gan apkārt. Brīdi minstinos, tomēr apstājos uzvilkt suņiem zābakus, nekad ar ķepām nav bijušas problēmas, bet, atkal, vieglprātības dēļ nevēlos pieļaut kļūdas, kas pēc tam rada sekas. Ķepojam tālāk un es pieķeru sevu pirmoreiz domājam par mājām. Bez ilgām un nekonkrēti – par visādām mītnēm, kur ir dzīvots, "Lauziņām", kā arī vietām, kur varbūt apmetīšos nākotnē. Tās tādas pašas apmetnes vien ir, kamēr dauzies apkārt pa dzīvi ...

Nelielo kāpumu pievaram ātri un klāt ir nobrauciens. Braucu pa plānoto maršrutu apkārt, vēl lūkodamies pēc īsceļiem, jo apkārtceļš pat vēl ved atpakaļ kalnā. Braucam drošo variantu, kas ar visu striķi zem sliecēm tomēr ir diezgan ekstrēms. Lejasdaļā nobrauciens ieved mežiņā, kas sašaurina trasi atstājot maz vai nemaz vietas sānu manevriem. Lejā esam un pēc pāris kilometriem nokļūstam STF Teusajaure, kur apstājos apēst pusdienu sviestmaizes un pēdējos dāvātās šokolādes gabaliņus. Šeit arī pieņemu lēmumu nesekot Kungsleden trasei uz nākamo nometni, bet izvēlēties apkārtceļu gar kalnu masīvu pa aizsalušajiem ezeriem. Tādējādi man izkritīs vēl viens stāvs nobrauciens.

Pa ezeru iet ātri! Nu jau brīžiem suņi velk nedaudz arī mani, ledainā trase rada mazu pretestību un cietā saķere pavisam atšķirīgu skaņu celiņu. Pārmaiņas! Diezgan ātri veicam 10 km pa ezeru līdz ceļš ieiet pamežā pa upes ieleju. Te atkal ir ļoti skaisti, upe brīžam te vaļā, brīžam ciet, bet apkārt nevar aizskatīties, jo taciņa līkumaina, sniegs vietām pakusis un jāmanevrē uzmanīgi. Pēc neliela kāpuma ir nobrauciens, ļoti līkumains, nepārredzams bet ne pārāk stāvs. Izbaudu to līdzīgi kā šļūcot pa straujupi ar kajaku – spēks mani nes pats, mans uzdevums ir tikai laicīgi izstūrēt.


Iebraucām otrajā ezerā, kur mana iekšējā balss arī beidzot aizvērās un klusēja visu atlikušo ceļu līdz saulrietam, kad īsi pirms tumsas iekārtojāmies uz naktsguļu.

← Plāns ledus
Krustceles →
Veu veu! Tu esi veiksmīgi pierakstījies holymotors.camp
Veu veu! Tu nesi kļuvis par holymotors.camp savējo.
Veu veu! Tu esi veiksmīgi atgriezies!
Vuf! Tu esi kļuvis par savējo un tiec pie visa, ieskaitot slepenās vauziņas!
Vuf. maksājumu informācija ir atjaunota
Grrrr. Maksājumu informāciju atjaunot neizdevās...