Jaunā īstenība

• 3 min read

Rīts ir saulains. nekādas pazīmes no iepriekšējās nakts ballītes... Pieceļos un vairākkārt jautājoši vēršos pie suņiem – "Vai jūs to redzējāt? Vai jums viss kārtībā?". Tie izskatās mēreni apjukuši, bet, izskatās, ka pielāgojušies jaunajiem apstākļiem labāk nekā es. Tālāk atklājas neveiklās uzvedības cēlonis.

Vēl pēc kāda mirkļa piebrauc sniega mocis un vīrs nokāpj uz sarunu. Iemesls – šeit ir Abisko nacionālais parks un teltis celt nav atļauts. Apstiprinu, ka to zinu un piebilstu, ka vētras dēļ esmu šeit apstājies, ne no laba prāta. "Jā, zinu, ka bija vētra un tāpēc esuz tevi nereju", vīrs nopietnā balsī saka, kamēr Skudra nevar beigt vaukšķēt man aiz muguras ... Vētra esot bijusi niknākā šosezon... Pieklājīgi atvadāmies un vīrs iesaka ātrāk vākties prom, jo šī vēl pie tam ir privāta teritorija. Aizvākties nepaspēju, jo pēc brīža ir klāt arī īpašnieki. Rokām plivinoties pa gaisu un kautko kliedzot piebrauc sāmu mocis. Tēvainis nokāpj, pieiet pie manām slēpēm un met tās prom sniegā. Mēģinu kautko teikt, bet pretī saņemu : "Go to hell!", ar somu akcentam pietuvinātu izloksni. Nākas atkal mobilizēties – pārnesu visu mantību pie trases, lai tik konflikts neaug augumā. Sāmi pazūd tikpat aši kā parādījušies, un es varu mierīgāk pakot mantas. Gribās arī ātrāk tīties prom, jo šī vieta nekādas jaukas sajūtas līdz šim vēl nebija sagādājusi. Laiks ir burvīgs, es atkal paceļu enkuru un mēs saules apmirdzēti aizslīdam tālāk pāri ezeram.

Drīz tiekam līdz pirmajam nopietnajam kāpumam, kuru suņi īsti atsakās pieņemt. "Par smagu kamanas vai kāpums par slīpu, velc pats," tāds ir spriedums. Sniegs, kas vētrā sapūsts uz trases, tagad ir mīksts un smags. Diezgan nomocos, gan stumjot, gan velkot, beigās izdomāju iet suņiem pa priekšu. Īsti tas arī nestrādā – zvērēni tāpat stāv un gaida, kamēr nākšu viņiem palīgā iestumt. Esmu nosvīdis slapjš un raizējos vai pēkšņi vējš neiepūtīs man kādu saaukstēšanos. Kalna galā satiekam pusmūža pāri ar pulku un diviem haskīšiem, īsi aprunājam vētru un es dodos tālāk. Iet ļoti lēni, pat pa līdzenu apvidu, sniegs līp visur, arī pie slēpēm. Toties beidzot atklājas kalnu skaistums visā burvībā, pie tā es nespēju pierast un šī sajūsma krietni pārtrumpo nīgrumu par lēno un grūto vilkšanos. Šķērsoju ezerus, nedaudz viļos savās kartes lasīšanas spējās, bet tas nav izšķiroši. Tāpat sajūta ir mierīga, tāda, kāda var būt, kad vēji vairs nepūš dvēseli laukā un apkārt ir rāma pirmatnība. Vakarā ierodos Alesjaure STF nometnē.

Sastopu pārvaldnieci un izvēlos nakšņot iekšā, jo iepriekšējā nakts man īsti atpūtu nav devusi. Veikalā trauksmaini nopērku divas pakas ar sērkociņiem – pēc iepriekšējās kurināšanas man palikušas divas samīcītas kastītes ar apšaubāmu spēju kautko piešķilt. Tālāk notiek pirmā iepazīšanās ar STF apmetņu kārtību un noteikumiem. Malku viesi zāģē un skalda paši, tāpat arī nes ūdeni no nemaz ne tuvā ālinģa. Elektrības kalnu būdās nav, viss vienkārši un primitīvi, lielāku servisu nemaz neprasās. Pašapkalpošanās kārtība satuvina viesus - gatavojot vakariņas iepazīstos ar vāciešiem, kuri arī iet manā virzienā. Vēl otrā mājā ir holandietis un zviedrs, kurš atpazīst manu izcelsmi pēc akcenta un turpmākajās saskriešanās reizēs vienmēr noķiķina manā virzienā: "Ļoti labi!".

Vācieši gaida ziemeļblāzmu, debesis skaidras un laiks auksts, perfekti apstākļi, bet kur tad viņa ir? Vācieši ir nepacietīgi. Es esmu noguris un nespēju neko vēl gaidīt – vai nu kautko darīt, vai gulēt. Pirms gulētiešanas nosūtu Santai ziņu. Ceļā esam divas dienas, tiesa nepilnas, bet aiz muguras 35 km. Ar šādu dinamiku līdz Kvikkjokk vajadzētu divas nedēļas un vēl ļoti daudz kārumus speciāli Skudrai. Domāju mainīt marštutu un braukt nost no trases pusceļā ārā uz Nikkaluokta, kur pienāk ceļš un iespējams piebraukt ar auto.

Nākamajā rītā holandietis ziņo, ka ziemeļblāzma dejojusi kā traka 45 minūtes. Paziņoju jaunumu vāciešiem, kuri nespēj slēpt vilšanos, jo aizgājuši gulēt tikai pusstundu pirms izrādes. Es nebēdāju nemaz, man viss vēl priekšā.

← Kalni
Abisko →
Veu veu! Tu esi veiksmīgi pierakstījies holymotors.camp
Veu veu! Tu nesi kļuvis par holymotors.camp savējo.
Veu veu! Tu esi veiksmīgi atgriezies!
Vuf! Tu esi kļuvis par savējo un tiec pie visa, ieskaitot slepenās vauziņas!
Vuf. maksājumu informācija ir atjaunota
Grrrr. Maksājumu informāciju atjaunot neizdevās...