Kamanu suns

• 4 min read

Diena sākas mierīgi, laiks ir noskaidrojies, bet iekšā parādījies zināms nemiers. Esmu sajutis galamērķa tuvumu un tas rada dīvainas sajūtas. Kā tas ir iespējams, ka ceļam ir beigas? Bet paralēli kāds taču visulaiku plāno pieturpunktus, gan sākuma, gan beigu, gan rūpējas lai mēs pārnāktu mājās veseli, priecīgi, un ar jaunu pieredzi. Atkal nākas atgaiņāt domas par finišu un pārslēgties uz šo brīdi. Mums ceļā ir jāpievar vēl viens kalns un, kā vienmēr, jābūt gataviem jauniem pārsteigumiem.

Izkustamies raiti un ātri ieņemam savu tempu. Garām STF Sitojaure pabraucām neapstājoties, aiz tās uzreiz trāpam uz ezera ar ņipru pretvēju. Skudra vienreiz pat izpilda gulēšu šeit un nekur neiešu pozu, bet spīts nav ilgi. Esam pāri ezeram, tad beidzot īsā tējas un pēdējo cepumu pauze pirms dodamies tālāk. Šajā posmā ziemas trase atšķiras no vasaras Kungsleden maršruta, acīmredzot pārgājienu taka ziemā ir par grūtu arī sniega motocikliem. Lai vai kā, šo alternatīvo ceļu biju izvēlējies jau iepriekš un viss rit pēc plāna. Tuvojas pēdējais niknais kāpums. Dienai iesilstot sniegs ir slapjš un ķepīgs, bet paredzu, ka sākoties kāpumam un vējam tas būs labāk braucams. Tā arī ir, bet kāpums ir nopietns, brīžiem ļoti stāvs un tur suņus uz spēju robežas. Zināms atvieglojums ir kamanu svars, kas pa šo nedēļu zaudējis vismaz 15 kilogramus, tomēr tukšas tās nav. Drīzumā novēroju to, kas manā suņveža intuīcijā snauda jau ilgāku laiku. Kad ragavas pēc ilgstošākas vilkšanas kalnā pagurst un iepauzē, atkal tās izkustināt no vietas ir trīskāršas pūles. Kamēr pieredzējušais Tomi, raugās manā virzienā, lai es dodu izšķirošo grūdienu, tikmēr Skudra – šis mazais un atlētiskais ķermenis, ar spēcīgu rāvienu palecienā atjauno kustību. Tas dod komandai pavisam citu elpu un kalna grūtāko posmu mēs pieveicam ar apbrīnojamu dinamiku. Ja rodas sabremzēšanās, tad tieši Skudra ir tā, kuras pūles dod visai komandai pārliecību iet pret kalnu. Es apbrīnoju šos suņus un tas liek man vēl vairāk koncentrēties uz ceļu un sekojošo nogāzi – par visu svarīgāk ir nepievilt suņu uzticību, kuri tagad klausa mani vairāk kā vēl jebkad.

Kalna galā ir neliels plato, uz kura es atkal aprīkoju ragavas ar bremzēšanas striķiem. Iesākumā kritums nav liels, suņiem pat ir neliela slodze, kaut braucam uz leju, par to var just nelielu izbrīnu vai neapmierinātību – suņi diezgan labi lasa reljefu. Striķus neņemu nost, labāk lēnāk un lēmums attaisnojas. Nobrauciens pāriet kritumā, līdz beigu daļai tas pārvēršas par kautko līdzīgu sniegotai bobsleja trasei. Tālāk viss notiek ļoti ātri, un kad jau šķita, ka ātrumu vairs nekontrolēju – vēl pāris grādu slīpuma un es uztriekšos uz suņiem, nogāze kļūst lēzena. Esmu atvieglots, bet lejā vēl neesam. Atlikušo daļu pieveicam pārmaiņus velkot ar spēku un strauji bremzējot līkumainos kritumos. Klāt ir Aktse STF. Nekāda atelpa nesanāk, jo suņi ir iegājuši lomā un ir ļoti motivēti turpināt. Man nekas cits neatliek kā ļauties viņu entuziasmam un mēs turpinam bez pieturas. Tālāk ir ezers un aiz tā atpūtas būda – tagad pietura ir obligāta.

Spožajā saulē suņi izlaidušies uz sāniem, atpūta ir vairāk nekā pelnīta. Es dzeru tēju un vēl nevaru atjēgties no pēdējā posma un tā emocionālā fona. Skatoties kartē vērtēju, ka jau šovakar varam tikt līdz Pårtestugan un tad līdz Kvikkjokk paliek viens cēliens, lai rīt pēcpusdienā jau būtu galā. Tas ir tikai pieņēmums, atgādinu sev un bužinu suņus turpināt ceļu.

Visu pēcpusdienu braucam vienmērīgi, tikai mainās ainavas - ezeri, meži un mežiņi ar kalniem perspektīvā. Es jūtos noguris, pat ja šo posmu es slēpoju ar suņu palīdzību. Sākoties līkumainākam posmam nolemju iepauzēt kaut uz piecām minūtēm, lai atgūtu koncentrāciju, kas uz vakaru sāk jau zust. Nekā, enkuru nevaru nostiprināt, suņi negrib stāties. Nu labi, jūsu izvēle draugi! Mēs turpinam slīdēt pa mežaino dabas rezervātu, blakus nu jau arī Sarek nacionālais parks, par kuru tā jūsmo Ario. Sāku dziedāt bītlu dziesmas pilnā balsī, un tas man palīdz uzturēt mundrumu par spīti nogurumam. Vēl dažas mazas upītes, tiltiņi un saule, kas taisās te pārādās, te pazūd aiz mākoņiem pie kalnu apmales. Pievakarē iestūrējam Pårtestugan un satiekam šīs vietas saimnieku Matt (varbūt tāds nebija viņa vārds, bet tādu es to atceros).

Nolieku pie vietas suņus un gatavoju tiem vakariņas.  Pēc šodienas 45 kilometriem (ieskaitot kāpumu!) tās ir vairāk nekā pelnītas. Skudra ir mans dienas varonis, tagad ir skaidrs, ka varēsim kopā doties vēl daudz un tālu. Visticamāk, ka viņai pašai tas arī vēl nebija zināms.

← Atkal Kvikkjokk
Plāns ledus →
Veu veu! Tu esi veiksmīgi pierakstījies holymotors.camp
Veu veu! Tu nesi kļuvis par holymotors.camp savējo.
Veu veu! Tu esi veiksmīgi atgriezies!
Vuf! Tu esi kļuvis par savējo un tiec pie visa, ieskaitot slepenās vauziņas!
Vuf. maksājumu informācija ir atjaunota
Grrrr. Maksājumu informāciju atjaunot neizdevās...