Kvikkjokk. Prologs.

• 3 min read

Ceturtdienas vakarā ierodamies Kvikkjokk namiņā un visa nākamā diena paiet mērenā stresā kārtojot mantas. Mēģinu prātā un garā sagatavoties it visam, kas īsti nav iespējams, tāpēc pesimistiskos scenārijus galvā nelaižu – viss būs labi, es tikšu galā, sev saku, lai gan simtprocentīgas pārliecības par to man nav. Šis ir pirmais šāda veida brauciens, par kuru esmu sapņojis jau kopš padsmitnieka vecuma. Varbūt ne tik konkrēti, par ragavām un suņiem, bet pašpietiekams pārgājiens no punkta līdz punktam pa mežonīgu apvidu – tas manā sirdī ir vienmēr saucis un suņi, kuri nemēdz atlikt lietas uz vēlāku laiku, ir atveduši mani līdz starta vietai.

Es īsti nespēju noticēt, ka tas tiešām ar mani notiek. Ka nākamajā dienā pazudīšu sniegotajos kalnos, kopā ar suņiem uz nenosakāmu laiku. Ka man būs jāpaļaujas tikai uz sevi un jāpieņem ātri lēmumi arī attiecībā uz suņiem. Vienmēr ir pirmā reize un tā ir bailīga, jo es nezinu kā būs. Velku paralēles ar saviem ceļojumiem apziņā, kad pirmā reize arī bija trauksmainas neziņas pilna – kā būs, kad es vairs nebūšu es? Kur es palikšu, kas ar mani notiks? Tagad, ar laika atstarpi, jau liekas vienkārši, jāsper pirmais solis un tālāk jau par visu rūpējas ceļš. Bet šis pirmais solis ...

Ario

Kvikkjokkas namiņš pieder Ario, vīram, kuru nesatiku, bet kurš manu ceļojumu ievirzīs tā, lai ka tas kļūs par jaunu sākumu manā dzīvē. Ario ir solo ceļotājs, šķērsojis Aļaskas kalnu grēdas lēnām pārvietojoties uz priekšu četrus mēnešus. Vai izstaigājot visu Norvēģiju no dienvidiem līdz ziemeļiem, pa kalniem, kādi 3000 km no vietas. Pats viņš šobrīt ir Dolomītu Alpos, kur arī dzīvo kalnos, bez elektrības, ūdens tek no kalnu avota un ceļš pa ziemu nav piebraucams. Pats Kvikkjokkas namiņš ir ļoti mīlīgs un, liekas, to apdzīvo sargājoši gari, kas palīdz man noskaņoties ceļojumam. Plauktos daudz grāmatu, tematiski par ziemeļu pamatiedzīvotāju dzīvi un parašām, daudz aizgrābjošu attēlu no skarbās mežonības un uz palodzēm zīmītes ar budisma prātulām. Citos gadījumos mani tas būtu tracinājis – internets ir pilns ar viediem sakāmvārdiem uz iedvesmojošu bildīšu fona, bet šajā brīdī tās nāk īsti laikā. Es pakāpeniski sāku nomierināt savu prātu, jo jūtu – trauksme, bailes un steiga nebūs mani labākie ceļabiedri.

Esmu diezgan iespaidots no Ario piedzīvojumiem, gan mērogos, gan arī attieksmes ziņā – liekas, viņš šos visus attālumus ir mērojis vienā mierā, bez pašapliecināšanās dzinuļa. Manā apziņā aizvien vairāk ienāk rāmi vēji un trauksme ja ne noplok, tad vismaz vairs neplešas. Tad iedomājos uzjautāt Ario dažas detaļas par viņa gājieniem, uz ko saņemu diezgan ātru atbildi whatsapp, un varu nu jau daudz mierīgāks posties gulēt, lai nākamajā rītā dotos uz Abisko.

← Abisko
Jauni noteikumi →
Veu veu! Tu esi veiksmīgi pierakstījies holymotors.camp
Veu veu! Tu nesi kļuvis par holymotors.camp savējo.
Veu veu! Tu esi veiksmīgi atgriezies!
Vuf! Tu esi kļuvis par savējo un tiec pie visa, ieskaitot slepenās vauziņas!
Vuf. maksājumu informācija ir atjaunota
Grrrr. Maksājumu informāciju atjaunot neizdevās...