Light my fire

• 2 min read

Es diezgan spilgti atceros savu pirmo lielo ugunskura piedzīvojumu. Man varēja būt gadi pieci seši, varbūt pat ne tik. Katrā ziņā es vēl īsti neapzinājos sevi kā indivīdu, drīzāk kā daļu no savu vecāku veidotās pasaules. Tie bija laiki, kad ziemassvētku dāvanas bija viens no lielākajiem gadskārtas notikumiem, protams, dzimšanas dienas un arī Jāņi. Mani vecāki nesatika jau tad, lai arī centās to noslēpt, nošķirtība un attiecību vēsums bieži tāpat liecināja par nesenu kašķi. Es par to ne skumu, ne priecājos, kā bērns es pieņēmu visu kā ir, bez īpaša novērtējuma vai spriedumiem. Šajos Jāņos vecāki atkal svin šķirti un mēs braucam ar tēvu uz Mežuplejām. Biju loti priecīgs, ka tieku ņemts līdzi kopā pie lielajiem, vēl vairāk — zināju, ka tēvs nedzīs gulēt, ja būs apnicis mani ganīt.

Mežuplejām ir īpaša vieta manā sirdī, kaut arī apzināti maz atceros notikumus, šī vieta un ļaudis veidoja manu turpmāko izpratni par to, kas ir skaists un kas ir īsts. Mežuplejas ir māja mežā, bez elektrības un grūti sasniedzama. Tur saimniekoja Alfrēds ar Ingunu, bet māja bija atvērta arī citiem brīvajiem gariem, tur tika gan kopīgi būvēts, gan arī kopīgi svinēts. Pateicoties kopienas apmeklējumiem, vēlāk arī tika atrastas Lauziņas, kas atrodas tikai kādu piecu kilometru attālumā. Tāpat nejauši šīs vietas uziet nevar.

Virmojums bija īpašs, ugunskurs mājas augstumā (protams, ar bērna acīm viss izskatās lielāks, bet es biju pārliecināts, ka nekur citur nekas tāds nav iespējams). Ļaudis, vīri un sievas — atvērti un smaidīgi un jauki. Es, iespējams, daudz ko tagad piepušķoju, jo daudz gadu ir pagājis un atmiņas jau ir izdomājums pats par sevi. Bet brīvības elpa tur bija, to es zinu — šajā vietā man nebija to visu “nedrīkst”, ar kuriem jau biju iepazīstināts sabiedriskās kārtības ietvaros citur.

Pērnvasar es atkal satieku Alfrēdu, kurš atgriezies no Amerikas, kur sabija kopš astoņdesmito gadu vidus un no mana skatpunkta ne par matu nav mainījies. Mēnesi vēlāk nokļūstu brīnumainā un gaistošā pilsētā, ko kopiena uzbūvē nedēļas laikā. Atsevišķa pasaule, kurā svin šo brīdi un izskaņā dedzina milzu uguns skulptūras pēc tam sakopjot vietu tā, it kā nekas nebūtu noticis. Pēc nedēļas es atkal būšu tur. Esmu dzirdējis teicienu par apli, kurš noslēdzies. Es atkal esmu šis bērns un atkal dedzināšu šo uguni. Es zinu, ka kautkur tepat ir kāds mazs puika, kam to ļoti vajag. Ticību skaistajam.

← Mūžīgā gaisma
Tālāk →
Veu veu! Tu esi veiksmīgi pierakstījies holymotors.camp
Veu veu! Tu nesi kļuvis par holymotors.camp savējo.
Veu veu! Tu esi veiksmīgi atgriezies!
Vuf! Tu esi kļuvis par savējo un tiec pie visa, ieskaitot slepenās vauziņas!
Vuf. maksājumu informācija ir atjaunota
Grrrr. Maksājumu informāciju atjaunot neizdevās...