Mūžīgā gaisma

• 6 min read

Marts

To, ka miris Skrips, man negribīgi paziņo Santa, kad es esmu atbraucis no atpakaļ no Rīgas. Ir marts un mēs esam ceļa jūtīs, un pavisam drīz jādodas uz ziemeļiem. Uzņemu šo ziņu vēsi, uzskatu, ka esmu gana pieredzējis, lai nāve šķistu kautkas pārsteidzošs. Tomēr nākamajā dienā es nejūtos labi un viss krīt laukā no rokām Esmu nīgrs, strups un nerunājams. Nevaru izturēt un vakarā iekrītu gultā. Seko trips, kura laikā es attopos dziļi tumsā. Nezinu, cik ilgi tur pavadīju, bet sajūta, ka nekā nav, ir baisa. “Viņš nezināja, ka bija gaisma”, rakstīja Henrijs, kuram arī pazuda diena. Es joprojām nezinu, kur stūrēt savu apziņu, vispkārt joprojām valda tumsa, bezcerīga, nekas neliecina par citu pasauli. Un tad es noticu. Es noticu, ka aiz tumsas ir gaisma, pat, ja šobrīd tam nav nekādu pazīmju. Un tajā pat brīdī gaisma top. Es varu piecelties un drīz jau diezgan mierīgi aizet gulēt.

Nākamajā rītā es pamostos ar vīziju. Dodos ārā un aizeju līdz mežam izraudāt pārpalikumus. Sajūta ir pienaglota un es apņemos līdz vasarai uzbūvēt lielu gaismas straumi, kas plūdīs bezgalīgi.

Cēliens

Es vēlos uzbūvēt kautko tādu, kas izklausās neiespējami — koka struktūru, kas gan liecas, gan vērpjas ap savu asi. Bezgalība arī bieži škiet neiespējama, prāts tai nespēj aizskriet līdzi un kautkur salūzt. Bet es jūtu sevī lielu degsmi tai pietuvoties pēc iespējas tuvāk. Pat, ja tā kautkur aizķersies un neizstaros pašu pilnību, es nebēdāšos, bet tai pat laikā veltīšu visu savu enerģiju, lai gaismas ceļš ir brīvs no paviršības.

Pirmie modeļi


Internetā atrodu puisi vārdā Enes, kurš piekrīt palīdzēt ar 3D vizualizācijām, un tā mēs nokļūsim tuvāk fiziskajiem parametriem un tehniskajiem risinājumiem. Enes ir no Bosnijas, un kad es viņam sūtu savu piedzīvojumu bildes no Lapzemes, liekas, ka mūsu konteksti atšķiras burtiski kā ziema pret vasaru. Sākumā ir diezgan daudz pārpratumu, bet es cenšos vairāk piedomāt pie komunikācijas, un tad mēs saprotamies jau gluži labi. Pie idejām uzreiz pieslēdzas arī Uldis, draugs ar stāžu,  ar kuru mums  ir pieredze sastrādāties attālināti arhitektūrā un būvniecībā. Ilglaicīgā pazīšanās ļauj nojaust un risināt arī estētiku un sajūtas — kā stūrēt uz vēlamo noskaņu. Diezgan pašsaprotami pieņemu, ka ar gaismām palīdzēs brālis, kurš diezgan labi tiek galā ar elektroniku. Vēl komandā ir Žeka, bet viņa lomu tik vienkārši nevar aprakstīt, vismaz šobrīd.

Kad līdz Burnam palikušas vairs tikai skaitāmas nedēļas, sākam stiprināt struktūras paraugus, izmēģinam dažāda biezuma kokmateriālus,  pārbaudam armatūras stieņu stiprību bezgalības mugurkaulam. Strādājam kopā ar Jāni, kura entuziasms manī vienmēr izraisījis apbrīnu. Viņš ir īstais partneris neiespējamiem projektiem, vēlāk viņš bieži teiks — “Es ticu!”,  un tas mani iedvesmos vairāk par profesionālu lietpratēju viedokli, kas vienmēr ir pamatoti skeptisks.

Tikmēr ir pienācis laiks jau doties uz Lietuvu. Lai gan mums joprojām nav stabila risinājuma, es klusībā ceru, ka būvējot uz vietas mēs atradīsim īsto pieeju un mums instalācija vairs nebūs jājauc ārā transportēšanai.

Lietuva

Lietuvā ir karsts, bet svelmi es īsti nejūtu, jo joprojām ir neatrisināts uzdevums. Kad pārkarst arī galva, es veldzējos blakus esošajā karjerā, ik pāris stundas, lai uzreiz nožūtu , bet pilnīgi pietiekami, lai atsāktu darbu.
Drīzumā pievienojas brālis. Arturs izskatās svaigā noskaņojumā un viņa spēki iekustina komandas garu. Pēc Artura skices top ģitāra un paralēli stiprinās bezgalības sekcijas, kuras savelk ļoti cieši un veido arkas — diezgan stingrus un noturīgus lokus.


Kopīgiem spēkiem uzceļam visu instalāciju stāvus vēlamajā pozīcijā un nobalstot ar trepēm mēs beidzot ieraugām to, kas zīmēts un sapņots. Ļengani un nestabili, bet — “Tik tālu mēs vēl nekad neesam tikuši!”, saka Jānis un man ir prieks līdz ar viņu. Tomēr ir redzams, ka struktūra neturas, tā sver vairākus simtus kilogramu un arkas nespēs ilgi turēt savu svaru. Mēģinu nestresot un atlikt risināšanu un nākamo rītu, kam vajadzētu būt gudrākam par šībrīža neziņu. Ir skaidrs, ka nepieciešams brauciens uz būvveikalu pēc papildus stiprinājumiem un nākamajā rītā es jau pošos ceļā. Tikmēr mūsu objekts jau ir sagāzies – vērpe izmainīja smaguma centrus tā, ka pat kāpņu veidotie balsti to nespēja noturēt. Brīžiem piezogas bezcerība, bet es zinu no pieredzes, ka tas ir vilnis, kuram nedrīkst ļaut sevi aizskalot. Es mēģināšu vēlreiz un vēlreiz, neveiksme būs tikai tad, ja padošos. Ir atlikušas mazāk kā divas dienas un ar lēmumiem vairs nevar vilcināties.
Atbraucu no Kaunas ar papildus materiāliem un dienu pirms pasākuma mēs atkal kārtojam bezgalību augšāmcelšanai, šoreiz ar jaunajiem balstiem. Turas, bet ļoti nestabili un tas nepārliecina. Un tad notiek kautkas puslīdz neticams — šajā burvju pilsētā uzrodas pusis ar metināmo aparātu. Tiek atrasts arī strāvas ģenerators, kura nominālā jauda neatbilst nepieciešamajai slodzei, bet mums to tāpat vajag pārbaudīt. Ir. Strādā. Turās. Arturs sāk likt gaismas un turpina līdz trijiem naktī. Nākamajā rītā jau sāk ierasties pasākuma dalībnieki.

Bezgalība no manis atdalās. Tā vairs nav ar mani, bet stāv un dzīvo savu dzīvi. Tur neko vairs nevar un nevajag labot, nekādas piekārtošanas vai nogludināšanas. Iekšā savāds tukšums un atvieglojums. Vēl viena diena un nākamajā naktī mēs dedzinam, jāveic vēl saskaņojumi ar uguns departamentu, lai viss notiktu ne tikai spilgti, bet arī droši.

Miers

Cilpas lokos vēl spilgti gail ogles. Vēlāk cilvēki teiks, ka beigās visu laiku gaidījuši, kad izdegusī bezgalība sabruks, bet tās apveidi turējās kopā līdz kamēr uguns izdzisa. Kad ļaudis jau sāk izklīst, es apsēžos blakus meitenei, kura apcerīgi vēro nu jau rāmāk degošo zīmi. "Tapšanas laikā es biju stipri pārliecināts, ka izplūdīšu asarās, kad tas degs, " es saku pa pusei sev, pa pusei viņai. Viņas skatiens ir ieurbies ģeometriskajos klucīšos, kuri praktiski bez liesmas izstaro dziļu gaismu. "Bet es neko nejūtu. Tā, ka neko vispār. Manī ir miers, bet ne skumjas, ne prieka," es apcerīgi turpinu. Vispār man atlaida jau divas dienas iepriekš, kad beidzu kārtot iedegtās gaismas – mans ceļš jau tad bija noslēdzies. Es pastāstu viņai stāstu par Skripu, par savu kritienu tumsā un ticības spēku pretī gaismai. "Paldies, ka padalījies," viņa saka un paņem manu roku. Es pateicos par klātbūtni un uzklausīšanu, jo man arī ir kļuvis gaišāk.

Light my fire →
Veu veu! Tu esi veiksmīgi pierakstījies holymotors.camp
Veu veu! Tu nesi kļuvis par holymotors.camp savējo.
Veu veu! Tu esi veiksmīgi atgriezies!
Vuf! Tu esi kļuvis par savējo un tiec pie visa, ieskaitot slepenās vauziņas!
Vuf. maksājumu informācija ir atjaunota
Grrrr. Maksājumu informāciju atjaunot neizdevās...