Plāns ledus

• 4 min read

Pamostos un dzirdu, ka pa telti grabina lietus. Tikai ne to, mana pirmā reakcija uz slapjuma sajūtu viscaur. Izlienu laukā un nomierinos – tas ir sniegs, nevar saprast tikai, kāpēc tik skaļš. Liels prieks redzēt suņus atpūtušos un enerģiskus, iepriekšējā dienā nobraukti kādi 40 km, un daļa pa nebūt ne vieglu apvidu.

Vēl viens pārsteigums, ko manīju jau iepriekšējā vakarā – šeit ir parādījusies ne tikai mobilā telefona zona, bet arī ļoti pieklājīgs internets. Kautkādā ziņā, tas mulsina – paralēlā pasaule, kurā mūsdienu cilvēks pavada lielu daļu savas dzīves, ik pa brīdim sinhronizējot savu apziņu ar lielo virtuālo mākoni, mani nemaz nevilina – man gribas palikt joprojām šeit un tagad. Ignorēju bīstami tuvu pietuvojušos tīmekli, paēdam katrs savu brokastu tiesu un dodamies tālāk ceļā.

Šodien arī maršrutā pietuvosimies vairāk civilizācijai, būs jāšķērso ceļš un jāsaprot, kā mēs varam tikt līdz Saltoluokta. kas atrodas ūdenskrātuves pretējā krastā. Kartēs uzpludinājumam klāt sarkana piezīme Svag is, kas nozīmē nedrošu ledu, pateicoties netālu esošajai elektrostacijai. Kad līdz tam esmu beidzot nokļuvis, apstājos, lai izpētītu tālākos ceļa variantus. Uz ceļa autostāvvietā satieku holandiešu ģimeni, kuri ceļo ar mājiņu uz riteņiem, es nepārspīlēju. Par kemperi to noteikti nevar saukt, jo arī pēc skata tas iszkatās pēc gaumīgas dārza mājiņas, ar visādām izbīdāmām terasēm un bezmaz balkoniņiem, tik vien, ka uzcelts uz riteņiem. Sajūtu vēlmi to fotografēt no visiem rakursiem, bet nomierinos, kautkā iegājies visu baudīt ar paša acīm, piefiksējot vienīgi paša sajūtas uz mainīgās dabas fona. Izrunājos ar holandiešiem, jauks pāris, ar trīs izpūrušiem, ļoti līdzīgiem pirmsskolas vecuma meitēniem. Kopīgi pabužinam suņus, izstāstu savu stāstu, kurš nu jau pastiepies garāks, jo esmu ceļā jau turpat nedēļu. Galvenais jautājums par drošo ceļu tālāk paliek īsti neatbildēts – gar ceļu pa sauszemi sniegamoču taka neved, tā iet tikai gar uzpludinājuma malu. Nospriežu, ka daudz variantu tāpat nav un vilcināšanās var izraisīt neizlēmību, tāpēc dodos pa nosacīti nedrošo ledu. Pārliecības par ledus stāvokli man nav, bet baiļu arī ne – turu acis vaļā un turos tuvāk pie krasta, lai gan Tomi vislaik velk vairāk uz vidu. Liekas, ka suņi ir iedzīvojušies ceļā, jūtas pārliecināti un man par pārsteigumu arī dažas virsledus peļķes tiek šķērsotas bez minstināšanās. Ātrāk nekā esmu gaidījis ir klāt arī drošais ūdenstilpnes šķērsojums un atviegloti minam taku pāri uz Saltoluokta STF centriņu.

Saltoluokta pauze nav ilga, kādu pusstundu atvelku elpu un apēdu pusdienu tiesu – nevajadzētu zaudēt pozitīvo noskaņojumu, jo priekšā šodien vēl viens liels kāpums, saskatu atkal kādus 300 augstuma metrus izstieptus 3 kilometru garumā. Tas galīgi nav viegls, jo augšā pieņemas pretvējš, kurš ik pa brīdim atgriežas visu nedēļu. Vairāk uztraucos par suņiem – ja nu kāds salūzt, nav svarīgi vai fiziski, vai vienkārši atsakās doties tālāk. Tāda demonstartīva uzvedība ir bijusi Skudrai, tieši pēdējos treniņus pirms došanās uz Ziemeļiem. Grūtajos brīžos veidojas tā īpašā saikne un saziņa starp mani un suņiem – es cenšos raidīt viņiem pārliecību:  "Jūs to varat!", savukārt pretī saņemu pilnīgu atdevi ar piezīmi: "Nepievil mūs, viss ir atkarīgs no taviem lēmumiem...". Kad esam augšā, drīz jau uznirst kalnu būda, kur plānoju nakšņot. Nedaudz pārdroši pagriežu suņus uz to pa taisno, kur tie uz brīdi iestieg dziļsniegā, bet, par laimi, posms nav garš un varam iekārtoties uz atpūtu.

Šoreiz pagalam nevedās iekurināt uguni, vēja aukas bloķē jebkādu vilkmi un būda ikbrīd piepildas ar dūmiem. Izmēģinos visādas tehnikas, un, vai nu vējš kādu brīdi pierimst, vai kāds cits iemesls – kautkādu siltumu es panāku. Būtu ļoti labi pažāvēt zābakus, tie pakāpeniski dienu no dienas diezgan saslapuši. Vēlāk paņemu iekšā arī abus suņus. Ne dēļ vēja aukām, kuras tie diezgan labi var pārlaist, bet biedriskuma. Es jūtu, ka šodien viņi izlikuši ārā krietni vairāk no sevis nekā paši to apjēdz un tāpēc visai komandai ir jābūt kopā.

Internets ir arī šeit, nosūtu saviem attālajiem atbalstītājiem pa rindai un pārsteidzu Santu ar whatsapp videozvanu. Bet ceļojums vēl nav beidzies – es neļauju domām noklīst no sniegotās trases un iekārtojos divstāvu gultā – es augšā uz soliņa, bet mani biedri turpat blakus lejā.

← Kamanu suns
Gaisma →
Veu veu! Tu esi veiksmīgi pierakstījies holymotors.camp
Veu veu! Tu nesi kļuvis par holymotors.camp savējo.
Veu veu! Tu esi veiksmīgi atgriezies!
Vuf! Tu esi kļuvis par savējo un tiec pie visa, ieskaitot slepenās vauziņas!
Vuf. maksājumu informācija ir atjaunota
Grrrr. Maksājumu informāciju atjaunot neizdevās...