Atkal Kvikkjokk

• 3 min read

Pårtestugan nometne atrodas uz gleznainas pussalas, kas ir tieši tik maziņa, lai varētu saskatīt ezeru uz visām trim pusēm vienlaikus. Agri no rīta Matt jau ir augšā un zāģē malku. Lai arī malka, ūdens un nokopšana ir nometnes apmeklētāju uzdevums, izskatās, ka šim vīram ļoti patīk visur piedalīties arī pašam. Sajūtot viņa atvērto raksturu, iepriekšējā vakarā iegāju pie viņa aprunāties. Tiku cienāts ar svaigām polārmaizēm, tikko no pannas, kas kopā ar sviestu garšoja dievīgi, lai arī nupat biju sātīgi paēdis. Viņš kādreiz esot bijis maiznieks, ko, protams, apstiprina viņa maizītes. Pēdējā laikā esot mācījis pusaudžiem dabaszinības, bet iesākoties attālinātajam režīmam no tā atteicies – saprotu, ka tādējādi pazūd saikne starp skolotāju un audzēkni, kam viņš piešķir lielu nozīmi. Kad jautāju par Pårtestugan, izrādās, ka šeit viņš strādā jau otro reizi un iepriekšējā ir bijusi pirms... 29 gadiem. Daudz kas ir mainījies, viņš lēnām pie sevis nosaka, "Tur pāri bija nokaltis koks. Man tā pietrūkst... ". Esmu pēkšņi abstulbis no straujās perspektīvas maiņas, bet tas mani vēl vairāk satuvina gan ar šo vietu, gan sirmo kungu. Viņš iztaujā mani par to, vai pie mums ir pieejamas krievu valodā avīzes un filmas, vai kinoteātros arī rāda tikai Holivudas kino. "Viss ārpus Zviedrijas kādreiz bija ārzemes, bet nu vairs ne," balsī jūtams, ka tas viņu joprojām pārsteidz. Piebilstu, ka Norvēģija šoedien ir vēl vairāk ārzemēs nekā Latvija un arī tam mēs piekrītam.

Arī šorīt viņš ir klātesošs, neuzbāzīgs un gatavs palīdzēt it visā. Man šķiet, ka mūsu sarunas pārsvarā sastāv no pieklājības frāzēm, bet kuras šoreiz ir īstas – pilnas ar pateicību un labvēlību. Es atkal kārtoju ragavas lēni un apzinīgi, būtu muļķīgi ceļojuma izskaņā sastrādāt kļūdas. Esam atpakaļ uz ezera, virziens – Kvikkjokk.

Sniegs atkal līp pie slēpēm, bet tas mani nespēj īsti tracināt, laika man pietiek un ap pusdienlaiku es paredzu ierasties galamērķī, pat ja kustamies lēnām. Prātā vēl pēdējais nobrauciens īsi pirms beigām, lai arī tas neesot stāvs, katram šie apzīmējumi var nozīmēt atšķirīgus apstākļus. Plānoju atkal siet striķus ap sliecēm –  kamanu svaru apturēt var tikai tad, kamēr tas vēl nav ieskrējies.

Kad līdz Kvikkjokk palikusi vairs kāda stunda, es beidzot saprotu, ka brauciens tiešām ir noticis, ka tūlīt sāks iet titri ... Es skatos uz saviem suņiem priekšā un domāju, vai viņi to zina... Kautko jau nojauš, katrā ziņā viņi lasa manu garastāvokli un emocijas. Es apstājos ezera vidū apmīļot suņus un man sāk asarot acis. Mēs tūlīt būsim atpakaļ ierastajos maršrutos un attiecībās, bet šis kopīgais sapnis mums paliks mūžīgi.

Kvikkjokk kalnu stacijā jau mūs gaida Santa, kuru suņi uzreiz metas apsveikt. Mēs vēl apmetam loku pa ezeru, lai piebrauktu tuvāk pie ceļa, kas ved uzkalnā uz Ario namiņu. Sniegs ir pakusis un ceļš akmeņains, es novelku slēpes, bet suņi uzrauj ragavas augšup mierīgi arī bez sniega, jo mēs to varam.

← Kamanu suns
Tālāk →
You've successfully subscribed to holymotors.camp
Welcome! You are now a holymotors.camp subscriber.
Welcome back! You've successfully signed in.
Success! You are now a paying member and have access to all content.
Success! Your billing info is updated.
Billing info update failed.