Dziļās jūtas

• 4 min read
Debesis skaidrojas pēc puteņa 

Es jaunībā vēlējos kļūt par kinorežisoru, vēlams slavenu. Mani ļoti saistīja iespējas uzburt stāstus, kas pie tam izskatās ļoti reālistiski, tiktāl, ka uz mirkli kļūst par īstenību. Un dramatisms. Tas, pēc manas toreizējās uztveres, piešķir dzīvei īstu garšu. Šobrīd jūtos citādi, par režisoru kļuvis neesmu, ja nu vienīgi savai dzīvei. Un dramatisku pavērsienu man netrūkst – šoreiz par kārtējo suņbraucienu, kas katru reizi sagādā negaidītus pavērsienus un jaunas sajūtas.

Snieg diezgan forši. Izbraucam diezgan mierīgi, par nebremzēju un mēģinu ar slēpēm akurāti izņemt līkumus, kas, izrādās nemaz nav tik ekstrēmi. Ragavu bremze, kurai esmu diezgan uzticējies, tomēr nav tik efektīva – ātrumu mazina, bet ne ļoti jūtami. Atkāpei, jauniem lasītājiem – mans pajūgs ir divi suņi, kas velk ragavas (saukta arī par pulku), bet aiz ragavām braucu es ar slēpēm, mīkstajā sakabē.

Izbraucam uz ceļa, kur parasti suņi palielina tempu, bet šoreiz tas nenotiek. Kaut kā slinki un laiski kustam uz priekšu. Sāku just arī es – svaigais sniegs ne vella neslīd un slēpes ar spēku jāstumj uz priekšu. Bet suņi tāpat turpina slinkot, pat ja es viņiem neradu papildus slodzi. Neko nevaru izdomāt un tā arī mēs muļļājamies tālāk uz priekšu. Apsveru braukt īsāku gabalu par sākotnēji iecerētajiem 25 km, bet  tomēr nolemju turpināt, jo tuvāk nav kur īsti apgriezties, jo suņi tā uz līdzenas vietas atsakās braukt pretējā virzienā. Viņiem der tikai uz priekšu, un pie viesnīcas Annās ir elegants aplītis, kur nemanot varam mainīt kustības virzienu. Ļoti mierigi un bez stresa izmaināmies ar dažām pretīmbraucošajām mašīnām, nospriežu, ka suņiem (īpaši Skudrai) trauksmi rada, nevis pats kustīgais objekts, bet tā skaņa, ko tas rada. Un tagad sniegā mašīnas pārvietojas krietni pieklusinātāk. Tā mēs mizojam tālāk, nu jau esslēpoju visu laiku, iznemot nobraucienos uz brīdi atvelkot elpu, svaigā sniega sega rada pretestību ragavām, un es joprojām jūtu, ka manas slēpes neslīd nu nepavisam. Izbrīnu rada Tomi, kurš parasti nemuļļājas un ir mērķtiecīgs vilcējs, lai arī komandas tas gandrīz vienmēr tulko pa savam. Pārlieku prātā, ka pēdējā laikā viņš uzvedas ipaši nerātni, arī galvā jūtās lielāks šefiņš, kopš jauno kucēnu parādīšanās. Pieplusoju pēdējos braucienus, kuri bija vairāk dīvaini, nekā ierasti. Igaunijas ciemošanās reizē pirms nedēļas, kad abi tika pielikti aizmugurē astoņu suņu pajūgā, bija grūti iekļauties ritmā, kas bija ātrāks par ierasto, gan arī pēdējais brauciens, kur pamīšus mēģināju likt suņus vienu priekšā otram un nekas prātīgs tur nesanāca.

Esam Annās. Pie minētā aplīša neizdodas nogriezties vēlamajā virzienā, jo suņi vēlas turpināt taisni. Kāpju nost no slēpēm un vadu viņus pats pa iecerēto maršrutu, lai atrodoties jau vajadzīgajā virzienā, atkal iekārtotos aizmugurē. Ļoti raiti tas tāpat nekad neizdodas, jo suņi jau atkož, ka dodamies atpakaļceļā. Kautkādā brīdī atskāršu, ka esmu pazaudējis cimdu un... tas nozīmē, ka jāgriežas atpakaļ. Cimdus esmu zaudējis gan bērnībā, gan pavisam nesen, vienmēr gājis meklēt un bieži atradis. Ātri izlemju, ka atkal būšu vadošais suns un apgriežu ragavas, kurā jau iegūlušas slēpes un vedu suņus vieglā skrējienā atpakaļ uz Annām. Cimds, vēlviens goda aplis un mēs jau otreiz esam virzienā atpakal uz mājām. Suņi lielu entuziasmu neizrāda, bet izskatās, ka Tomi atgriežas savā ādā, koncentrējoties uz vilkšanu, nevis pastaigāšanos. Pēc Pērkoņiem sniegs kļūst vēl biezāks, joprojām snieg un šis ceļš ir mazāk tīrīts arī iepriekš. Suņiem atgriežas vienmērīga tempa izjūta, tas nav ātrs, bet ar mērenu un mērķtiecīgu piepūli, jo špūri dzenam mēs.

Brīnumi sākas kad atlicis pāris kilometru līdz mājām, kur sniegs kļūst vēl dziļāks, bet man par pārsteigumu, tas ātrumu nemazina. Es, protams, esmu redzējis, kā malamuti dzen trases pusmetru dziļā sniegā, bet nu ar savējiem to vēl nebiju piedzīvojis. Iebraucot  mežā jauda nepazūd ne nieka, es tikai ar apbrīnu noraugos, kā suņi ar ķermeņiem dzen taku. Tālāk mēs pat pārvaram reljefu, uzbraucam kalniņos, man pat nepalīdzot piestumt nu jau ar sniegu piedzītās ragavas.

Pēdejos metros nostiprinu sevī atziņu, ka, ja es nākotnē izvēlēšos veidot lielāku komndu, tad mums jāpārvācas tālāk uz ziemeļiem. Jo vajag sniegu. Iepriekš ar to domāju ilgāku sezonu, bet tagad ir skaidrs, ka arī dziļāku.

← Par vārdiem
Jauni noteikumi →
You've successfully subscribed to holymotors.camp
Welcome! You are now a holymotors.camp subscriber.
Welcome back! You've successfully signed in.
Success! You are now a paying member and have access to all content.
Success! Your billing info is updated.
Billing info update failed.