Kalni

• 3 min read

No Alesjaure izkasos tikai ap vienpadsmitiem. Labāk lēnāk, nekā pavirši. Šādi pārgājieni iemāca pievērst rūpīgāku uzmanību katram solim, katram savienojumam un katram lēmumam. Paviršības ļoti ātri noved pie kļūdām, kuras klajā brīvdabā ir grūti labot un brauciens var noslēgties priekšlaicīgi.  Šorīt pat, Skudra norāvās no stāvvietas troses (nepērciet un nelietojiet Depo mazās skrūvējamās karabīnes, izskatās pēc ķēdes posma – tieši tāda pārlūza skrūvējuma vietā), aizskrēja tvarstīt mazu sunīti, kas pieder nometnes vadītājai. Emocijas izšāva, jo Skudra bišķi mazajam ieķēra. Pēc pavisam īsa brīža gan atkal runājām draudzīgi, saprotam, ka lai arī novēršams incidents, tomēr ne no bezatbildības cēlies –  brīvā gaitā suni neviens nav laidis, varbūt pat mazais bija staigājis nepieskatīts. Iedodu saimniecei smēri, ko apstrādāt zoba pēdas un sirsnīgi atvadamies.

Pēc nometnes manā virzienā uzreiz sākas stāvs kritums, lemju tur visu nonest pa daļām un uzsākt braucienu no lejas, šim rītam incidentu tāpat pietiek. Diena atkal saulaina un jūtu, ka esmu iedzīvojies savā ceļā. Ceļš, kas ir manas mājas vēl uz nenoteiktu laiku. Šodien ceļā būs kalni, cik tālu es tikšu, to vairs neņemos paredzēt, kustinu kājas un ļauju suņiem vest sevi uz priekšu. Jo augstāk kāpju, jo vēsāks, pieļauju, ka ne tik daudz dēļ temperatūras starpības, cik dēļ vēja. Tas kļūst stiprāks, sausāks un es aizveru visas savas apģērba spraudziņas. Suņi, lai arī neizrāda baigo sajūsmu (jāmin, vai par pretvēju, kāpumu, vai abiem kopā), tomēr šoreiz nepadodas – vētras pieredze vabūt jau devusi kādu rūdījumu.

Pēcpusdienā ierodos Tjakta STF apmetnē, kur atkal tieku sirsnīgi sagaidīts. Nometnes saimnieki uzreiz piedavā karstu limonādi, tādu piedāvās arī nākamajās vietās, tādas še parašas un rituāli. Jūtos priecīgs, nogurums pēc kāpiena ir vairāk psiholoģisks, tāpat rūpējos arī par suņiem, tāpēc ideja par garāku atpūtas pauzi liekas laba. Uzreiz arī izlemju, kur došos tālāk – līdz Tjakta pārejai ir kāpums vēl kādi 3-4 km un turpat kalnu būda, kur varētu arī pārlaist nakti. Samaksāju par dienas apmeklējumu nometnē, kautkur 5 eur, tādējādi varu izmantot nometnes labumus – virtuvi un siltumu, nepaliekot pa nakti. Suņiem zupa, man sviestmaizes un atpūtināts prāts. Pēc pāris stundām pošos tālāk, uz atvadām saimnieki vēl uzdāvina šokolādi, kurai beidzies derīguma termiņš, bet esot jau vēl laba gana. Tiešām ļoti jauki.


Pēc atpūtas suņi ne par ko negrib turpinat ceļu, iesākt ir grūti, Tomi diezgan mērķtiecīgi griež ragavas apkārt, atpakaļ uz apmetni – tur taču bija tik labi! Priekšā atkal kāpums, un kad esam iesiluši, pieveicam to bez īpašām pūlēm, nav tālu, līdz ierodamies uz kalnu pārejas.

Nolieku suņus aizvējā pie šķūņa un sāku zāģēt malku, kas pieejama visās kalnu būdās, lai nodrošinātu siltumu ceļiniekiem, kas spiesti meklēt patvērumu. Oficiālā informācija liecina, ka kalnu būdas nav domātas plānotām naktmītnēm, bet ārkārtas situācijās. Tomēr pēc sarunām pa ceļam noprotu, ka tās tiek izmantotas atpūtai un nakšņošanai, arī ja briesmas akurāt nedraud. Kamēr ņemos pa šķūni, atkal sāk riet Skudra, un tas nozīmē, ka jāiet kādu satikt, vai cilvēku, vai zvēru. Pēc brīža kalna galā parādās cilvēka stāvs, sasveicināmies un ejam būdā piesēst. Norvēgis kopā ar savu līgavu esot iešmaukuši Zviedrijā par spīti aizliegumiem, lai tiktu izstaigāties. Drīzumā kalnā būšot arī viņa draudzene, viņai ļoti patīkot suņi un viņa gribēšot ar tiem apsveicināties. Īsi izstāstu savu stāstu, norvēģis (es tiešām ātri aizmirstu vārdus) izrāda interesi par manu koka pulku un uzzinot, ka tā nākusi no norvēģu armijas inventāra, nopēta to vēl vairāk. Tālāk būšot stāvs kritums, viņš mani brīdina. Saku, ka mani tas diezgan uztrauc, bremzes man tādas, kā ar diviem pirkstiem pa sniegu izbraukt. Viņš iesaka aptīt ap ragavām striķi, piebilstot, ka striķis pēc tam nebūs izmantojams. Tas izrādās viens no vērtīgākajiem padomiem uz trases – nav zināms, vai es pats pie tāda risinājuma būtu nonācis bez traumām sev vai suņiem.

Uzvāru sev un suņiem siltas vakariņas un lūkojos pēc ziemeļblāzmas. Debesis skaidras, bet kārtīga sala vairs nav. Lai arī bez ziemeļblāzmas, pilnmēness nakts kalnos ir skaista un ar tādu gaišu sajūtu arī aizmiegu uz koka sola.

← Jaunā īstenība
Krustceles →
You've successfully subscribed to holymotors.camp
Welcome! You are now a holymotors.camp subscriber.
Welcome back! You've successfully signed in.
Success! You are now a paying member and have access to all content.
Success! Your billing info is updated.
Billing info update failed.