Pametam mājas

• 3 min read
Kalna augšā

Izbraukšanu pārcēlu vēl par vienu dienu uz priekšu. Krāmēšanās uzdzina stresu un es sapratu, ka tas nerada labus priekšnoteikumus savāktai uzvedībai uz trases. Vēl jo vairāk — nepārbaudīts un steigšus salikts inventārs var nelāgi atspēlēties apstākļos, kad izvēļu nav daudz. Vēsturiski man vieglāk šķita skriet aukstā ūdenī vai lekt nezināmajā ar joni — tādējādi dzēšot šaubas un iegūstot pārliecibu, ka nekas traks jau nav, un es tikšu galā arī ar pārējiem izaicinājumiem. Nu kautkas ir mainījies. Varu skatīties bailēm acīs jau tik ļoti nedrebot. Arī suņiem vairāk palīdz nosvērtāki līderi.

Ragavas smagas, biju cerējis, ka ieraupīšu kādu kilogramu, bet tāpat pārkrāvu pāri malām. Nedaudz mazāk dienas ceļam, toties vairāk suņu barības nekā pagājošoreiz. Torvi un Trond ir ēdelīgāki par malamutiem un galu galā 3 suņu ir vairāk nekā 2.

Ir sesdienas pēcpusdiena un Kvikkjokka zum no sniega moču rūkoņas. Kautkā veiksmīgi uz ezera mūsu ceļi nekrustojas un uzsākam braukšanu ļoti labi, drīz jau esam kalna pakājē, kur uzlieku slēpēm ādas. Šovakar plānoju nakšņot kalna augšā, būdā, kas atrodas nepilnus 20 km no Kvikkjokkas.

Priekšā iet Torvi kopā ar Tomi, diezgan stabils pāris. Lai arī Tomi nav tā labākā priekšzīme, Torvei vajag lēmumu atbalstu, pati viena vai kopā ar Trondu vēl nejūtas tik droša. Līdz ar to mums izdodas ļoti laba ceļa dalīšana ar sniega močiem kuri ik pa laikam brauc lejā no kalna. Tomi ir stabils un neraustās un tas dod mieru arī jauniešiem.

Drīz seko pirmā kļūda. Nogriežu nost no galvenās trases domādams, ka tā ir ziemas alternatīva vasaras takai. Pēc pāris kilometriem un gleznaina ezera škērsošanas saprotu kļūdu. Avantūrists manī saka, ka var tik turpināt un gan jau virziens izlīdzināsies, bet prātīgā balss liek griezt rinķī. Tas, protams, nepatīk arī suņiem, bet nu patikšanas mēs atstājam otrajā vietā aiz drošības apsvērumiem. Neliela pacietības pārbaude kļūdainajās krustcelēs, jo nemākam pagriezties pa kreisi un es jau sāku iejusties ceļa dzīvē, kur nekad nekas nenotiek tik gludi kā domāts. Pamazām arī pārstāju apcerēt visus “kā būs”, jo es to nezinu. Visu, ko prāts uzzīmē, tagadne pārraksta ar savu roku — reizēm pārvelk treknu strīpu, bet citreiz uzraksta tik daiļi, ka gribas raudāt.

Kalnā augšā jau ir manāmi vēsāks, vējš arī kļūst stiprāks. Līdz ar krēslu esam pie būdas un lēnām pārlieku suņus uz nakšņošanu, ko tie vēl īsti nespēj aptvert un nedaudz kasās savā starpā. Torve divās minūtēs ir paspējusi sagrauzt iemauktus, un es pateicos intuīcijai paņemt līdzi rezerves, tieši priekš lēdijas izmēriem. Vējš pieņemas spēkā un es esmu pateicīgs par savu būdu. Krāsns gan ne velna nekurās, malka slapja, vai varbūt kas cits, bet man nav īsti velmes iedziļināties. Vēja aizsegs man ir un guļammaiss silts. Kādi mazpadzmit grādi mīnusos. Izdzeru visu tēju, apēdu roltonus un aizmiegu nenoskaitot līdz trīs.

Pamostos līdz ar saullēktu. Esmu ceļā, tā ir TĀ sajūta. Suņi joprojām nav adaptējušies, bet nu jau mierīgāki, it sevišķi, kad dabūjuši brokastis. Tad jau viss kārtībā. Tā jau tam jabūt. Brokastu kafija, putra un saule. Galvā skan stīgu pavadījums no Makartnija “She’s leaving home”. Ļoti atbilstoša tēma, man gan nedaudz atškirīgs konteksts.

Būdā nedaudz liecības par vēsturi. Šīs takas un kalnu apmetnes tiek veidotas jau vairak kā 100 gadu. Kungsleden (Karaļu taka) sākotnēji bija no Abisko lidz Kvikkjokk, tad pagarināta uz dienvidiem lidz Hemavan. Kalnu pāreja, kas man šodien stav priekšā ir gandīz tikpat augsta kā Tjakta, kur biju pājušogad. Ok, tā izrādās ir vēsture, šodienas takas ceļš ir mainīts un kāpums nav paredzams tik stāvs. Ir laiks turpināt ceļu.

← Uzvedības treniņš
Un saule lec →
You've successfully subscribed to holymotors.camp
Welcome! You are now a holymotors.camp subscriber.
Welcome back! You've successfully signed in.
Success! You are now a paying member and have access to all content.
Success! Your billing info is updated.
Billing info update failed.