Pārbaudījumu diena

• 4 min read
Pieskehaure rīts. Mīnus 24.

Rīts stindzinoši skaidrs, tādi ir tikai šeit. Termometrs rāda -20c, turpmākajās stundās tas nokrītas vēl par pieciem grādiem. Aukstais caurspīdīgums asina ari manu uztveri, ik pa brīdim neapzināti meklēju iemeslu iet ārā, vai nu pēc malkas vai atkal pie suņiem, kuri ir atpūtušies un lūkojas pēc brokastīm. Saules apspīdētie kalni vēsta kautko par īstenību, īsti nespēju to ielikt vārdos, bet tikai bezgalīgi raudzīties to apveidos.

Koppārtikas skapītī atstāju makaronus un vēl kautkādu pārtiku, redzu, ka esmu paņēmis sev līdzi par daudz. To gan nevarētu teikt par suņiem, viņu apetīte ir laba, bet rezervju vairs nav. Ap 11tiem izrauju sniega enkuru, Torve priekšā.

Jau no paša sākuma Tomi nav vilcējs uz pilnu jaudu un tas mani dara ļoti bažīgu. Pirmoreiz pielauju iespēju, ka kādam būs man jābrauc pakaļ, vai vismaz sunim, lai mēs pārējie varam turpināt ar saviem spēkiem. Turpinu novērot. Torve toties, stāvā kāpumā rāvās ar kliedzienu, tā ka pat sabijos par otru, iespējami traumētu suni. Nē, liekas, tas drīzāk ir entuziasms un neatlaidība. Mēs jau esam pievarējuši lielo kāpumu, tagad reljefs mērens līdz pat Vaimok kalnu stacijai. Man plānā šodien vēl tikt tālāk un nakšņot būdā, kas ir augšā uz kalnu pārejas pirms Tarrekaise.

Pamazām mūs ietin balta migla un sāk celties vējš. Suņi ir iesiluši, arī Tomi iekļaujas ritmā un es nedaudz nomierinos par viņa veselības stāvokli. Tikmēr laiks turpina apmākties un diezgan ātri mūs apņem pelēcigi balts mākonis , kurā vēl nedaudz cauri spīd saule. Sajūta saka, ka šīs brāzmas ir īslaicīgas, kalnos laika apstākļi mainās krasāk un neprognozējami. Nezinu, no kurienes šī sajūta, atstāju to kā ir. Uzbraucam uz kalnu ezera un trase pazūd — vējš sniegu ir paguvis aizpūst vienā līdzenā palagā un atkal mums ir grūtības ar navigāciju. Apstājos lai sakopotu spēkus, jo šis ir mani pārsteidzis negaidīti. Suņiem arī sāk izpausties stress, Tomi atkal uzklūp Trondam, kurš šoreiz to nav nopelnījis. Tomi jūtas nepārliecināts un tas viņā provocē asumus. Pārlieku Tomi pārī ar Torvi priekšā, cerot, ka tas uzlabos dinamiku un līderi savstarpēji iedrošināsies. Ilgi nevar stāvēt uz vietas, sāku atdzist, līdz ar to arī salt.

Kustamies uz priekšu cerībā, ka vējš norims, bet tas īsti nenotiek, varbūt vienīgi brīžiem atslābst, kas liek prātam ticēt, ka rīta saule atgriezīsies. Atkal klāt jau nākamais ezers, kura malā ir Vaimok stacija. Šķērsojot to izlemju nepiestāt, bet turpināt ceļu, lai nezaudētu jau uzņemto dinamiku, pusdienošu vēlāk. Ezera vidū atkal zaudējam trasi un nu jau man ir jāskatās pēc virziena, lai nepalaistu garām vietu, kur taka aiziet nost no ezera tālāk kalnos. Tikmēr putenis nebeidzas un vēja brāzmas pieņemās spēkā. Mana pārliecība sāk šķobīties, neesmu vairs tik drošs par saviem lēmumiem. Tomi priekšā tomēr nav Torvei atbalsts, drīzāk demotivators, līdz ar to dinamika komandā švaka.

Stūrēju komandu uz ezera malu, kur beidzot saskatu takas sarkanos krustus. Tikai nedaudz jāparāpjas kāpumā pa diezgan dziļu sniegu. Lai mazinātu stāvumu, veidojam līkločus. Atkal esam uz trases – es varētu atviegloti nopūsties, ja vien kāds cits nepūstu arvien jaudīgāk. Suņi ir izšāvušies, pēc Tomi parauga visi iekārpa bedres sniegā un ieritinās pasargājot purnus no asajām brāzmām. Es arī esmu uz pauzes. Joprojām gaidu, ka brāzmas norims, es tiešām nezinu, no kurienes man ir tāda ticība. Varbūt tāpēc, ka kalnu būda ir vairs tikai pēc 7 km un es esmu spītīgs? Dzeru tēju un pēc pusstundas pieņemu lēmumu atgriesties Vaimok. Tā būs drošāk. Es esmu tikai viens no komandas, bet man jāpieņem lēmums par visiem. Un suņi atcerēsies, ja es tos būšu pievīlis. Kautkāda kļūdas garša man ir jau tagad, bet tur nedrīkst ilgi apcerēt. Sabužinu suņus uz došanos pretējā virzienā, iedrošinu, ka viss būs kā nākas. Atkal mainu pozīcijas — grenlandieši priekšā, Tomi aizmugurē. Pēdējais izskatās pavisam sašļucis. Vējš joprojām nikns, bet mierinājumam iesākumā nedaudz kritums, kas gan ātrumu baigi nemaina, jo tāpat kustāmies lēni.  Pēc nepilnas stundas brauciena ieraugam namiņa aprises un suņi uzreiz pieliek soli, jo tas vēsta par atpūtu. Pelnītu.

Novietoju suņus turpat namiņa priekšā un sameklēju stugward, cilvēku, kas uztur pie kārtības šīs nomaļās apmetnes. Kundze ir ļoti jauka, es pats laikam vēl nespēju sakarīgi veidot iepazīšanās sarunu, jo stress ir sakāpis un beidzot es to drīkstu apzināties. Esmu norūpējies gan par Tomi, gan par pārējiem — vai neesmu salauzis viņu garu pārāk strauji iemetot viņus sarežģītās situācijās.

Suņi saņem vakariņas un var atpūsties, es arī atslābstu. Esmu iztaustījis suņus, arī Tomi, nekur nav sāpju avotu, varbūt ķepas nedaudz jūtīgākas. Iesmērēju tās ar vaska ziedi, kas palīdz pret mikrotraumām. Tas gan viņam patīk.

Pamazām esmu attapies un sāku modelēt plānus. Šodien nobraukts maz, lai gan navigācija rāda 30 km, tas noteikti nebija taisnākais ceļš līdz šejienei.

Tarrekaise no šejienes ir 15 km, līdz turienei būtu rīt jātiek, bet vispirms jāredz kā jūtas suņi, varbūt jāpaliek tepat un jāgaida evakuators.

Parunājos ar Kristīni, vēl viena ceļotāja šeit paliek pa nakti, viņa rīt dosies pretējā virzienā. Viņai ir gandrīz 60. Nospriežu, ka man arī ir vēl daudz laika dzīvē, lai ietu pa iepriekš nebristām takām.

Ārā laika apstākļi nav mainījušies, pūš spēcīgi un es nospriežu, ka esmu pieņēmis pareizo lēmumu.

← Kalni, upes, ielejas
Atgriešanās →
You've successfully subscribed to holymotors.camp
Welcome! You are now a holymotors.camp subscriber.
Welcome back! You've successfully signed in.
Success! You are now a paying member and have access to all content.
Success! Your billing info is updated.
Billing info update failed.