Tagadnes suns

• 3 min read
Tagadnes suns

Torvi ir līdere, bet viņa vēl neatpazīst komandas. Kautkā treniņos nav izdevies iestrādāt, droši vien tādēļ, ka neviens suns komandā tās īsti nelasa un nav no kā mācīties. Tomi paļaujas uz minēšanu, Trond it kā saprot, bet viņam aizmugurē nav teikšanas, savukārt Skudra vienmēr ir aizņemta ar interesanto pasauli, lai vispār ieklausītos.
Tā mēs braucam, Torvi un Tomi priekšā, Tronds ar Skudru nopakaļ. Izbraucam uz ezera un domāju pie tā turēties, plānots kā iesildīšanās brauciens, jo treniņu nav bijis vairāk kā mēnesi — saistībā ar lielo pārbraukšanu uz ziemeļiem nevarēju savākties pat uz nelieliem izbraucieniem. Protams, arī sniega un temperatūras kombinācijām jāpielāgojas, bet šeit var braukt katru dienu uz visām pusēm.
Slīdam pāri ezeram, un, vēlreiz paveroties kartē saprotu, ka esam uz Kungsleden trases, turpinājums pagājušā gada maršrutam dienvidu virzienā.

Pie ezera malas komanda neklausa “pa kreisi” un nolemju sekot suņu intuīcijai un doties augšup kalnos.
Ir skaisti. Gadu simtiem nesakartā veģetācija ir iesalusi ziemīgā stingumā, ik pa brīdim ceļmalas rotā dažāda lieluma akmeņi. Uzspurdz pa mednim, kas suņiem liek uzdot tempu, par spīti tam, ka joprojām ir mērens kāpums augšup.

Pamazām sāk atlaist arī mans stress un saimnieciskas nebūšanas, kuru ir pilna galva saistībā ar mājas savākšanu prombraukšanai, pārbraucienu un iekārtošanos jaunajā vietā. Šeit būšu vēl divus mēnešus. Kvikkjokk ir maziņš ciems ceļa galā pie kalniem. Ļoti klusi apdzīvots, vikipedija ziņo par 100 iedzīvotājiem, bet es lēšu, ka ir vēl mazāk, vairums mājas ir brīvdienu namiņi un stāv pārsvarā tukšas. Nav ne veikala, ne benzīntanka, vienīgā sabiedriskā vieta ir Kvikkjokk Fjellstation, mazs hostelitis ar ēdināšanu — pieturvieta ceļotājiem pa kungsleden taku. Sakarā ar pandēmijas apstākļiem arī tas ir ciet līdz martam. Tuvākā pilsēta — Jokkmokk ir 120 km attālumā, tā pēc apmēriem līdzinās mūsu Ērgļiem. Līdz ar to viss jāplāno rūpīgāk nekā Lauziņās, kur Cēsīs vai Skujenes veikals ir salīdzinoši tuvu un arī laika apstākli nav tik skarbi. Vienīgais, kas šeit nesagādā rūpes ir celu stāvoklis, tie tiek uzturēti vienmēr un bažas par tikšanu uz ārpasauli nepastāv.
Es pilnīgi jūtu kā suņi kāri lok auksto gaisu. Par Skudra nav savā elementā ar ļengano striķi, tas ir novilkts kā stīga—  acīmredzot zvērs ir izvēlīgs pret braukšanas stilu.


Vienā no stāviem kāpumiem izgriežu celi ar dzirdamu klikšķi. Tas ir brīdis, kad atgūstu modrību 100%. Vienalga, kā būs tālāk, es būšu šajā brīdī, vietā, no kurienes esmu bijis atsvešinājies un suni man palīdz šeit atgriezties. Sāpes nav lielas, palocīt taisnā leņķī to varu, tā, ka ceļš turpināsies. Tikai nekādas sānslodzes, celim jābūt taisni.
Esam jau kalna plato un jūtamas klimatiskas izmaiņas, gaiss šeit ir drusku dzestrāks un arī vairāk vēja. Drīzumā atkal paklausu suņiem un griežamies apkārt pa sniega moča izbrauktu U-turn.

Burvju cepure, ko aizņēmos no Ario, ir redzējusi visu Norvēģijas kalnu grēdu.


Lejup iet ātri, man viegli, bet jūtu, ka suņiem slodze lejup ir gana liela. Kādā lidzenākā vietā apstājos uz tējas pauzi. Pēc sajūtas neesmu super piekusis, bet tas var būt maldīgi. Tēja tiešām iedod papildspēkus, arī suņi nedaudz atpūšas, bet ne tik ilgi, lai mēs atdzistu. Caurmērā šodien rāda -17C.

Drīz jau atkal ezers, atkal kļūdas ar pareizā virziena noteikšanu pēc komandām un drīz esam mājās.
Nākamreiz Torvi likšu  līderos solo nevis pārī ar Tomi. Pārliecību mazā ir ieguvusi un lielāku uzticību viņa jau sen ir pelnījusi.

← Mūžīgā gaisma
Uzvedības treniņš →
You've successfully subscribed to holymotors.camp
Welcome! You are now a holymotors.camp subscriber.
Welcome back! You've successfully signed in.
Success! You are now a paying member and have access to all content.
Success! Your billing info is updated.
Billing info update failed.