Uzvedības treniņš

• 2 min read

Ar lielākiem kolektīviem strādāt ir grūtāk nekā vienītī vai ar pārinieku. Katram savi niķi, tolerance un pielāgošanās jāmācās arī suņiem.
Lai kā es gribētu saņemt universālas instrukcijas, kā rīkoties situācijā x, tas būtu maldinošs padoms. Ikviena suņa raksturs ir individuāls, tāpat viņa attiecības un uzvedība ar katru no komandas biedriem. Dažiem tāpēc nav vēlams dzīvot kopā. Līdzīgi kā cilvēkiem. Bet darbā/treniņā ir jāsavācas un jāmācās sadzīvot.
Iepriekšējo braucienu atliku brīdī, kad jau biju salicis suņus pajūgā. Torvi meklēšanās bija jau sākusies un visi bija ļoti uzvilkti, redzēju, ka kašķis ir nenovēršams un nebiju īsti gatavs ar to tikt galā.
Tagad vairošanās frontē viss pierimis un varam braukt atkal. Skudra ar Torvi nav draudzenes, nekad arī nebūs. Abas ļoti pastāv par savu vietu bara hierarhijā, bet vēl vairāk — savu statusu manās acīs. Līdz ar to man ir liela loma suņu savstarpējo attiecību kārtošanā un to es tikai nesen tā kārtīgi esmu sācis apzināties.
Suņus esmu salicis pajūgā, tā īsti neklausa neviens, izņemot Torvi. Tomi nepacietīgi trako, Skudra uzvilkusies uz Torvi, savu sāncensi. Trond tikmēr cenšas iekarot Skudras simpātijas un uzmanību, kurai šobrīd fokuss ir citur. Kamēr dodos pēc slēpēm, Tomi nolemj man nākt pakaļ, vedot līdzi pārējos. Griežoties atpakaļ izejas pozīcijā uzplaiksnī asumi — Skudra brūk virsū Torvei un mazais nepaliek parādā. Kautkā īsts kautiņš nesākas, pagūstu nodrošināt distanci starp abām, bet Skudra jau dabūjusi skrambu un izskatās kā uzkrāsojusies. Novērtēju dinamiku, apsveru atkal atcelt braucienu, un vēl, kā variants — atstāt Skudru mājās, mazinot spriedzi. Drošs variants,  bet uz cik ilgu laiku? Izlemju braukt ar visiem un risināt situācijas — tas ir mans uzdevums.
Citi braucēji man piekritīs — brīdis, kad tiek izrauts enkurs, ir viens no tiem speciālajiem momentiem, kad nošķir visu iepriekšējo gatavošanos un ņemtni no ceļa, kas tagad sākas. Arī suņi uzreiz sāk darīt to, kas viņiem vislabāk patīk. Mēs atkal atrodamies kustībā.
Drīzumā esam ārā no ciema uz sasalušā ezera un mans uztraukums var beidzot noplakt. Sākam mācīties komandas—stāvu krustcelēs kādas minūtes piecas, līdz Tomi uzķer vēlamo virzienu. Es nezinu vai Torve to saprot, bet viņa joprojām paļaujas uz Tomi lēmumiem, kas vienmēr ir vairāk kā spēle. Nākamajās krustcelēs es tomēr padodos, Tomi nespēj saprast komandu, kas ļautu turpināt ceļu, un tas pēc 10 minūtēm jau manāmi satracinājis visu iestrēgušo komandu. Neplānoti izvirpuļojam  pa sniega moču izbraukātajiem līkločiem un ceļš ved atpakaļ. Brīdi apsveru garāku maršrutu, bet mentāli esmu diezgan jau saguris. Dodamies atpakaļ uz Kvikkjokk. Atpakaļceļā Torve nolasa pareizi vairākas komandas un izskatās, ka varēs drīzumā pārņemt vadību. Šoreiz vēl nebija pārliecības likt vienu pašu priekšā.

Skudrai nekas nopietns nekaiš, bet skats ir dramatisks
← Tagadnes suns
Pametam mājas →
You've successfully subscribed to holymotors.camp
Welcome! You are now a holymotors.camp subscriber.
Welcome back! You've successfully signed in.
Success! You are now a paying member and have access to all content.
Success! Your billing info is updated.
Billing info update failed.